Svecītes, lauri un baltas dūjas: piemiņas simboli

Ap nāvi cilvēce kopš laika gala ir audusi simbolu valodu. Tos pazīstot, jēgu iegūst žesti, ko veicam gandrīz nedomājot.

Svecīte

Aizdegt liesmiņu aizgājušajiem ir viens no universālākajiem rituāliem: gaisma, kas turpina degt, kad cilvēka vairs nav, mazā sabiedrotā pret tumsu. No romiešu eļļas lampiņas līdz svecīšu vakaram Latvijas kapsētās — un šodien līdz virtuālajai svecītei piemiņas lapā — žests ir tas pats: „tava gaisma manī joprojām deg”.

Lauri

Uzvarētāju vainags Grieķijā un Romā — lauri bērēs pasaka ko skaistu: šī dzīve bija uzvara. Tāpēc sēru vainagi ir vainagi: apļi bez sākuma un gala, arī simbols tam, kas nebeidzas.

Baltā dūja

Ļoti dažādās tradīcijās tā ir vēstnese starp debesīm un zemi — dvēsele, kas aiziet mierā. Dūju palaišana atvadu brīžos glabā šo seno nozīmi.

Ziedi

Skaistums, kas ilgst īsi: tieši tāpēc tie pavada nāvi kopš aizvēstures — ir atrasti desmitiem tūkstošu gadu veci apbedījumi ar ziedu putekšņiem. Tie mums atgādina, ka arī gaistošais ir dārgs.

Mūžzaļie koki

Latvijas kapsētu egles un tūjas, tāpat kā dienvidu zemju cipreses, ir vienmēr zaļas — dzīvība, kas turpinās — un ar galotni rāda uz debesīm. Mūžzaļais koks pie kapa ir kluss solījums: piemiņa nenovītīs arī ziemā.

Jauni simboli seniem žestiem

Tiešsaistes piemiņas lapa ir mantojusi šo valodu: svecīte, ko aizdedz ar klikšķi, virtuālie ziedi, lauru zars In Memoriam logotipā. Mainās veidols; cilvēka vajadzība piemiņu ietērpt simbolos paliek neskarta.