Līdzjūtības grāmata: no atvadu zāles galdiņa līdz internetam

Daudzu atvadu zāļu ieejā ir galdiņš ar atvērtu grāmatu. Kas iet garām, atstāj dažas rindas: vārdu, atmiņu, ardievas. Šī grāmata ir viena no retajām bēru lietām, ko ģimene patur.

Kam tā kalpo

Tajā brīdī ģimene tik tikko spēj uzrunāt visus atnākušos. Grāmata saglabā to, ko nepaspēj pateikt: kurš bija, ko juta, kādu atmiņu par cilvēku nesa sev līdzi. Tās īstā vērtība atklājas nedēļas vēlāk, kad māja paliek klusa un tās pārlasīšana atgriež tās dienas siltumu.

Ko tajā rakstīt

• Savu vārdu un to, kā pazināt aizgājēju: „Andris, rūpnīcas kolēģis”.
• Konkrēta atmiņa ir zelta vērta: „Viņš man iemācīja amatu un aizstāvēja mani tad, kad man to visvairāk vajadzēja”.
• Vienkāršas atvadas: „Paldies par visu. Dusi mierā.”

Digitālā versija

Tiešsaistes līdzjūtības grāmata saglabā būtību un noņem ierobežojumus:

• Raksta arī tas, kurš nevarēja atnākt: uz ārzemēm aizbraukušais draugs, saslimusī kolēģe, brālēns no otras valsts malas.
• Nav steigas. Var rakstīt tajā vakarā, tajā nedēļā vai tajā gadadienā. Grāmata nekad neaizveras.
• Tā nepazūd. Ne mitrums, ne pārvākšanās, ne noklīdušas kastes: vārdi paliek līdzās viņa dzīvesstāstam un fotogrāfijām uz visiem laikiem.
• Ģimene uzrauga. Katra ziņa pirms publicēšanas tiek pārskatīta, tāpēc šī vieta paliek tikpat sakopta kā galdiņš atvadu zālē.

Padoms

Ja aizejat uz atvadām un vēlāk atrodat piemiņas lapu tiešsaistē, ierakstiet abās. Papīra grāmata pieder tai dienai; digitālā — ilgajai piemiņai. Ģimeni sildīs abas.