Piecas sēru stadijas, izskaidrotas vienkārši

Gandrīz visi ir dzirdējuši par „piecām sēru stadijām”, ko aprakstīja psihiatre Elizabete Kīblere-Rosa. Tās palīdz nosaukt vārdā to, ko jūtam, — ja vien tās saprot pareizi: tās nav kāpnes, pa kurām kāpj pakāpienu pēc pakāpiena, bet stāvokļi, kas nāk un iet.

Piecas stadijas

• Noliegums. „Tas nevar būt.” Prāts triecienu amortizē savā veidā; tā ir aizsardzība, nevis vājprāts.
• Dusmas. Uz ārstiem, uz dzīvi, uz sevi, pat uz aizgājēju. Tās ir neērtas, bet tās ir procesa daļa.
• Kaulēšanās. Visi „ja nu…”: ja nu būtu agrāk aizgājuši pie ārsta, ja nu es būtu bijis tur. Neiespējamā pārcilāšana ir mēģinājums atgūt kontroli.
• Skumjas. Dziļās bēdas, apzinoties realitāti. Tā pati par sevi nav depresija — tā ir veselīga atbilde uz milzīgu zaudējumu.
• Pieņemšana. Tā nenozīmē justies labi vai aizmirst. Tā nozīmē iemācīties dzīvot ar prombūtni.

Ko neviens nestāsta

Stadijas jaucas, atkārtojas, un tām nav kalendāra. Otrdien var būt pieņemšana un trešdien — dusmas, un abas ir normālas. Salīdzināt sevi ar citu sērām tikai pievieno vainas sajūtu.

Kad meklēt palīdzību

Ja pēc vairākiem mēnešiem sāpes traucē ēst, gulēt vai strādāt vai parādās domas par kaitēšanu sev, ir laiks runāt ar speciālistu. Lūgt palīdzību sērās ir tikpat saprātīgi kā ieģipsēt lauztu kaulu.

Rituāli palīdz

Apmeklēt kapu, uzrakstīt vēstuli, pārlasīt piemiņas lapā atstātās līdzjūtības, aizdegt svecīti nozīmīgos datumos… Mazie rituāli sāpēm piešķir vietu un formu. Un tas pamazām sakārto arī iekšpusi.